Viduslaiku ūdensapgādes sistēma, kas glāba Ziemeļkipras garnizonus no slāpēm

Viduslaiku pilij bija jāpasargā savi ļaudis ne tikai no ienaidnieka, bet arī no slāpēm. Īpaši aktuāla šī problēma bija Ziemeļkipras kalnos: Svētā Hilariona, Bufavento un Kantāras cietokšņi atradās augstu virs jūras līmeņa, tālu no lieliem saldūdens avotiem. Tāpēc viena no svarīgākajām to infrastruktūras daļām bija cisternas — milzīgi rezervuāri, kuros savāca un uzglabāja lietusūdeni. Garnizonam tas varēja būt ne mazāk svarīgi kā izturīgi mūri.

Pils bez ūdens ilgi neizturēs

Viduslaiku aplenkuma loģika bija vienkārša: ja pretinieks nespēja ieņemt mūrus ar uzbrukumu, viņš varēja mēģināt nogaidīt, līdz iekšpusē beigsies ūdens vai pārtika. Tāpēc, būvējot cietoksni, jau iepriekš bija jāatrisina ūdensapgādes jautājums.

Svētā Hilariona pilī ir saglabājušās vairākas cisternas. Arheoloģiskie dati liecina, ka tās atradās dažādās pils daļās, tostarp augšējā līmenī. Ūdeni varēja savākt no plakaniem jumtiem un pa vertikālām notekām novadīt rezervuāros. Tātad viduslaiku ēkas jumts faktiski darbojās kā milzīga ūdens savākšanas virsma.

Tas ir īpaši svarīgi Kiprai, kur lietus sezona ir samērā īsa. Kantāras pils arheoloģiskajā izpētē norādīts, ka ierobežotā lietaino mēnešu skaita dēļ maksimāla ūdens uzkrāšana bija kritiski svarīga. Kantārā atrastas sešas cisternas, turklāt lielākā no tām atradās ārpus cietokšņa mūriem un, visticamāk, bija paredzēta ievērojama garnizona apgādei.

Ūdens burtiski bija daļa no aizsardzības

Interesanti, ka cisternas ne vienmēr izskatījās pēc atsevišķiem milzīgiem baseiniem. Tās varēja ierīkot tieši ēkās, torņos un telpās, izmantojot kalna dabisko reljefu.

Kantārā, piemēram, telpa, kas sākotnēji tika izmantota kā cietums, vēlāk tika pārveidota par cisternu lietusūdens savākšanai. Vēl vairāki rezervuāri atradās citās pils daļās.

Tādējādi izveidojās diezgan neparasta sistēma: viena un tā pati telpa varēja mainīt savu funkciju atkarībā no cietokšņa vajadzībām. Cietums kļuva par rezervuāru, jumts — par ūdens savācēju, bet renāžu un cauruļu sistēma — par savdabīgu viduslaiku ūdensvadu.

Svētā Hilariona pils — īpaši uzskatāms piemērs

Svētā Hilariona pils atrodas aptuveni 732 metru augstumā Kirēnijas kalnos. Tā sastāvēja no vairākiem līmeņiem, no kuriem katram bija sava funkcija. Apakšējā daļa cita starpā bija saistīta ar saimnieciskajām vajadzībām un dzīvnieku turēšanu, bet augstāk atradās dzīvojamās un aizsardzības telpas.

Tāpēc ūdens bija vajadzīgs ne tikai cilvēkiem. Tas bija nepieciešams zirgiem, aitām un citiem mājlopiem, kas atradās nocietinājuma iekšienē. Arī pils tūrisma aprakstā minētas lielas cisternas, kas bija paredzētas ūdens uzglabāšanai dzīvniekiem un cietokšņa iedzīvotājiem.

Tieši tāpēc rezervuāri tika izvietoti visā kompleksa teritorijā. Ja viena cisterna tika bojāta vai piesārņota, garnizona rīcībā palika citi krājumu avoti.

Pats interesantākais — ūdens burtiski nāca no debesīm

Viduslaiku inženieriem nebija vajadzīgi sūkņi vai elektrība. Viņi izmantoja gravitāciju.

Lietus krita uz jumtiem un akmens virsmām, ūdens ieplūda speciāli izveidotos kanālos un pēc tam pa caurulēm vai renēm nonāca zemāk izvietotajos rezervuāros. Dažos gadījumos cisternas tika izcirstas tieši klintī.

Šāds princips bija ārkārtīgi efektīvs kalnu cietoksnim: jo augstāk atradās ūdens savākšanas vieta, jo vieglāk to bija novadīt lejup pa dabisko slīpumu.

Kipras ūdensapgādes pētījumi liecina, ka Svētā Hilariona pilī pastāvēja vesela ūdens uzglabāšanas sistēma, bet viens no pētniekiem kompleksa lielas cisternas ietilpību lēš aptuveni 2 miljonu litru apmērā. Vienlaikus šo skaitli labāk pasniegt kā zinātnisku aplēsi, nevis kā precīzi noteiktu saglabājušā rezervuāra tilpumu.

Kāpēc to var dēvēt par īstu viduslaiku viltīgo risinājumu

Mūsdienās šī ideja šķiet elementāra: savākt lietusūdeni no jumta un to uzglabāt. Taču XIII–XIV gadsimta kalnu cietoksnim tas bija izdzīvošanas jautājums.

Turklāt sistēma vienlaikus atrisināja vairākas problēmas:

tā nebija atkarīga no pastāvīga ūdens avota tuvumā;

tā ļāva izveidot krājumus sausajai sezonai;

tā deva garnizonam papildu resursu aplenkuma gadījumā;

tā nodrošināja ar ūdeni cilvēkus un dzīvniekus;

tā ļāva izmantot kalna dabisko slīpumu sarežģītu mehānismu vietā.

Un pats galvenais — aplenkuma laikā ūdeni vienkārši nevarēja «iegūt». Ja ienaidnieks kontrolēja apkārtējo teritoriju, iziešana aiz mūriem līdz avotam kļuva nāvējoši bīstama. Tāpēc krājumi cietokšņa iekšienē faktiski noteica, cik ilgi tas spēja palikt autonomā stāvoklī.

Kantāra parāda šīs idejas mērogu

Īpaši labi šis princips redzams Kantārā. Pētnieki norāda, ka galvenā lielā cisterna atradās ārpus aizsardzības kontūras, zem pils. Šāds novietojums ļāva efektīvāk savākt ūdeni no apkārtējām virsmām. Taču tas vienlaikus radīja neaizsargātību: rezervuārs atradās ārpus galvenās aizsardzības līnijas.

Galu galā cietoksnī bija vairāki rezervuāri — sava veida rezerves kopēšanas sistēma, kas pastāvēja ilgi pirms mūsdienu inženiertehnisko sistēmu parādīšanās.

Tāpēc frāze «cisterna varēja būt svarīgāka par pašu cietoksni» — nav tikai skaists virsraksts. Kalnu garnizonam mūri pasargāja cilvēkus no ienaidnieka, bet ūdens ļāva viņiem vispār palikt šo mūru iekšienē.

Mūsdienās, kāpjot pa Svētā Hilariona pils kāpnēm un aplūkojot torņu, piļu un kapelas drupas, ir viegli koncentrēties uz pils romantisko pusi. Taču tās patiesā inženiertehniskā vērtība slēpjas mazāk pamanāmās detaļās — cisternās, notekās un lietusūdens savākšanas sistēmā, bez kurām šis iespaidīgais cietoksnis vienkārši nespētu pienācīgi funkcionēt.