Kipras noregulējums turku kipriešu pusē

Kipras jautājums atkal ir nonācis starptautiskās diplomātijas uzmanības centrā Kipras salā — šoreiz caur Antālijas diplomātiskā foruma prizmu, kur izskanēja svarīgi signāli gan no Ankaras, gan no jaunā turku kipriešu līdera Tufana Erhīrmana. Šie paziņojumi ļauj runāt ne tik daudz par pozīcijas maiņu, cik par tās smalku, bet nozīmīgu transformāciju.

Ko nozīmē pāreja no „divām valstīm” uz „vienlīdzīgu suverenitāti” Kiprā?

Foruma galvenā intriga ir turku kipriešu puses retorikas maiņa. Ja agrāk uzsvars tika likts uz divu valstu atzīšanu, tad tagad centrā ir „juridiskais statuss” un „vienlīdzīgas suverēnas tiesības”. Erhīrmans apzināti attālinās no stingrām formulām. Viņš neatteicas no valstiskuma idejas, bet arī nefiksējas uz tās. Tā vietā tiek veidota elastīgāka konstrukcija: turku kiprieši nav minoritāte, bet gan viens no diviem vienlīdzīgajiem Kipras dibinātājiem.

No pirmā acu uzmetiena tā ir nianse. Bet diplomātijā šādām niansēm ir nozīme.

Šāds formulējums paplašina sarunu telpu, ļaujot apspriest dažādus noregulējuma modeļus — no federācijas līdz sarežģītākiem hibrīdvariantiem — nezaudējot galveno prasību: vienlīdzību.

Kāpēc strīds par resursiem izvirzās priekšplānā Kipras Republikā?

Vēl viena ievērojama pārmaiņa ir pastiprināts uzsvars uz enerģētiku. Turku kipriešu puse arvien stingrāk paziņo: jebkuri līgumi par gāzi, drošību vai jūras jurisdikciju, ko noslēdz Kipras Republika, nevar tikt uzskatīti par leģitīmiem bez viņu līdzdalības. Tas faktiski pārceļ konfliktu no politiski teritoriālās plaknes uz resursu plakni. Austrumu Vidusjūra ar tās gāzes projektiem kļūst nevis par fonu, bet gan par centrālo konfrontācijas arēnu. Šajā loģikā Ankaras un turku kipriešu pozīcijas ir pilnībā sinhronizētas.

Ankara paaugstina likmes

Hakana Fidana un Redžepa Tajipa Erdogana runas uzstādīja stingrāku ģeopolitisko toni. Vidans tieši saistīja Grieķijas un Kipras sadarbību ar Izraēlu ar militāri politiskas alianses veidošanu, kas rada bažas ne tikai Turcijā, bet arī citās reģiona valstīs. Erdogans savukārt brīdināja par risku, ka pagaidu militārā klātbūtne salā var kļūt pastāvīga. Tādējādi Kipras jautājums arvien vairāk iekļaujas reģionālā konfigurācijā — piedaloties Izraēlai, Tuvo Austrumu valstīm un enerģētikas projektiem. Tas vairs nav tikai „iesaldēts konflikts”, bet gan lielās ģeopolitikas elements.

ANO: piesardzīga tuvināšanās

Uz šī fona īpašu interesi izraisa turku kipriešu vadības kontaktu aktivizēšanās ar ANO. Erhīrmana tikšanās ar Rozmari Di Karlo bija pirmais signāls. Ne mazāk zīmīga ir Žana Pjēra Lakruā vizīte salā. Bet galvenais ir detaļas. ANO un „ZTKK” karogi, kas sanāksmes laikā izvietoti blakus, kļuva par simbolisku žestu, kas diplomātijā reti kad ir nejaušs. Formāli nekas nav mainījies: Ziemeļkipra joprojām nav atzīta. Bet de facto kontaktu līmenis un vizuālā simbolika liecina par tās politiskās redzamības pakāpenisku paaugstināšanos.

Pila: lokāla epizode ar lielu rezonansi

Situācija Pilas rajonā pievienoja spriedzi. Turcijas tanku parādīšanās pie uguns pārtraukšanas līnijas izraisīja bažas un Lielbritānijas puses reakciju. Lai gan tehnika atradās ārpus buferzonas, pats incidents atgādināja, cik trausls paliek status quo. Šī epizode, iespējams, kļuva par papildu stimulu ANO aktivizēšanai. Tomēr tā nav notiekošo izmaiņu cēlonis — drīzāk tā tikai uzsvēra to aktualitāti.

Daļēja atzīšana bez atzīšanas

Vēl viens svarīgs elements ir atsevišķu valstu diplomātiskais atbalsts.

• Turcija,
• Azerbaidžāna
• un Pakistāna

oficiālajos formulējumos ir izmantojuši titulus, kas paredz Ziemeļkipras valstisko statusu. Tā nav juridiska atzīšana, bet gan svarīgs politisks signāls. Veidojas sava veida „leģitimitātes pelēkā zona”, kurā turku kipriešu puse pamazām nostiprina savas pozīcijas.

Kāda ir turku kipriešu puses jaunā stratēģija Kiprā?

Rezultātā veidojas paradoksāla aina.

• No vienas puses, turku kiprieši neatkāpjas no savām galvenajām prasībām — vienlīdzības un suverenitātes.
• No otras puses, viņi maina valodu un instrumentus, ar kuru palīdzību šīs prasības tiek virzītas.

Stingrā formula „divas valstis” piekāpjas elastīgākajam „vienlīdzīgas suverenitātes” jēdzienam. Konflikts pāriet tiesību, resursu un starptautisku līgumu jomā. Un uz reģionālās spriedzes un piesardzīgās ANO aktivizēšanās fona tas piešķir Kipras jautājumam jaunu dinamiku. Šķiet, ka runa nav par izrāvienu, bet gan par pakāpenisku stratēģijas pārregulēšanu — sarežģītāku, daudzslāņaināku un, iespējams, ilgtermiņā efektīvāku Kipras Republikā.

Galvenais:

• Turku kipriešu puse maina retoriku no „divām valstīm” uz „vienlīdzīgu suverenitāti”.
• Austrumu Vidusjūras enerģētiskie resursi kļūst par konflikta centrālo mezglu.
• ANO paaugstina kontaktu līmeni ar Ziemeļkipru, lai gan juridiskas atzīšanas nav.
• Turcija, Azerbaidžāna un Pakistāna sniedz simbolisku diplomātisko atbalstu.
• Stratēģija kļūst elastīgāka un daudzslāņaināka — bez atkāpšanās no galvenajām prasībām.