Galvenais dziļviltojumu eksperts padevās: atšķirt viltojumu no realitātes vairs nav iespējams

Vēl pirms dažiem gadiem viltotu video varēja atpazīt pēc savādām sejas izteiksmēm, nedabiskām lūpu kustībām vai «peldējošām» ēnām. Šodien situācija ir mainījusies tik ļoti, ka trauksmi ceļ vairs nevis žurnālisti un politiķi, bet cilvēki, kuri visu savu karjeru ir veltījuši cīņai pret viltojumiem.

Viens no pasaulē vadošajiem digitālās kriminālistikas speciālistiem Hani Farids atzina, ka mūsdienu dziļviltojumi ir sasnieguši līmeni, kur pat viņam kļūst arvien grūtāk atšķirt izdomājumu no realitātes. Zinātnieks vairāk nekā divdesmit gadus nodarbojas ar viltotu fotoattēlu, video un audioierakstu atmaskošanu, konsultē valdības, tiesībsargājošās iestādes un pasaules lielākos plašsaziņas līdzekļus. Taču tagad, pēc viņa teiktā, ierastās pārbaudes metodes sāk pievilt.

Farids stāsta, ka vairs nevar vienkārši paskatīties uz attēlu un saprast, vai tas ir īsts. Katrs fotoattēls burtiski jāizmeklē: jāanalizē apgaismojums, jāpārbauda ēnu ģeometrija, jāizpēta atspīdumi, jānovērtē objektu kustība kadru pa kadram. Un pat šāda pieeja ne vienmēr garantē pareizu rezultātu. Pēc zinātnieka domām, cilvēki mūsdienās spēj noteikt mākslīgā intelekta radītu saturu tikai nedaudz labāk nekā nejauši minot.

Visuztraucošākais nav viltojumu kvalitāte, bet gan tas, cik pieejama ir kļuvusi to radīšana. Ja agrāk pārliecinoša fojka izgatavošanai bija vajadzīgas nopietnas skaitļošanas jaudas un īpašas zināšanas, tad tagad pietiek ar portatīvo datoru un dažām brīvām minūtēm. Rīki, kas vēl pavisam nesen bija pieejami tikai valstīm un lielām organizācijām, šodien ir brīvi pieejami miljardiem cilvēku visā pasaulē.

Sekas jau ir jūtamas. Krāpnieki aktīvi izmanto radinieku balsu klonus naudas izspiešanai, veido viltotas slavenu cilvēku un politiķu uzrunas, kā arī vilto videozvanus un balss ziņas. Pēdējo nedēļu laikā internetā tika izplatīti pazīstamu britu politiķu un amatpersonu dziļviltojumi, ko izmantoja finanšu krāpniecības veicināšanai.

Taču vēl bīstamāks ir cits efekts, ko pētnieki dēvē par «melu dividendēm». Ja agrāk viltojumi radīja dezinformācijas risku, tad tagad rodas pretēja problēma: jebkuru īstu ierakstu var pasludināt par viltotu. Nozieguma, korupcijas skandāla vai kara nozieguma video var tikt noraidīts tikai tāpēc, ka sabiedrība vairs nav pārliecināta par objektīvas vizuālās realitātes pastāvēšanu.

Pēc Farida domām, cilvēce tuvojas brīdim, kad fotogrāfijas un videoieraksti vairs netiks uzskatīti par patstāvīgiem pierādījumiem. Tā vietā, lai paļautos uz acīm, nāksies balstīties uz sarežģītām failu izcelsmes pārbaudes sistēmām, digitālajiem parakstiem un satura autentiskuma apstiprināšanas metodēm jau tā radīšanas brīdī.

«Es vairs nekam neticu», — atzina eksperts kādā nesenā intervijā. Un, ja cilvēks, kurš gadu desmitiem atmaskojis digitālos viltojumus, saka ko tādu, tad, iespējams, laikmets, kad fotogrāfija tika uzskatīta par neapgāžamu pierādījumu, patiešām tuvojas beigām.