Izskats, nevis CV: kāpēc skaistiem cilvēkiem karjerā biežāk veicas

Izrādās, ka labu darbu vai paaugstinājumu var iegūt ne tikai pateicoties pieredzei, prasmēm un darba rezultātiem. Arī izskats var ietekmēt karjeru — un sociālo tīklu laikmetā tas kļūst arvien pamanāmāk.

The Guardian aprunājās ar dažādu profesiju pārstāvjiem — no juristiem un celtniekiem līdz metinātājiem un mediju darbiniekiem — un noskaidroja, cik lielā mērā ārējais izskats ietekmē profesionālo dzīvi. Runa nav tikai par apģērbu vai kārtīgu frizūru: cilvēki arvien biežāk uztver savu izskatu kā daļu no personīgā zīmola un profesionālās reputācijas.

Pētnieki to dēvē par «prēmiju par pievilcību» (beauty premium) — priekšrocību, ko pievilcīgāki cilvēki var iegūt darbā pieņemšanas, darba novērtēšanas un atalgojuma ziņā. Tomēr šis efekts nav vienāds visās profesijās. Piemēram, pētījumi liecina, ka tas ir īpaši pamanāms jomās, kur darbs paredz pastāvīgu saziņu ar cilvēkiem, savukārt profesijās, kas galvenokārt saistītas ar datiem un informāciju, izteikta saikne var nebūt novērojama.

Daži pētījumi patiešām atklāj atšķirības ienākumos. Vācijas darba tirgus pētījumā vidējā «prēmija par skaistumu» tika lēsta aptuveni 2–4% apmērā sievietēm un 5–7% apmērā vīriešiem, lai gan ievērojamu daļu atšķirības izskaidroja arī citas darbinieku īpašības. Tāpēc apgalvot, ka pievilcīgs cilvēks automātiski saņem lielāku algu, būtu pārāk vienkāršoti.

Taču šodien rodas jauna problēma — pati «profesionālā izskata» latiņa kļūst augstāka. Sociālie tīkli daudzus speciālistus ir pārvērtuši par publiskiem zīmoliem: klienti un darba devēji cilvēku var novērtēt vēl pirms personīgas tikšanās, vienkārši apskatot viņa fotogrāfijas un profilus. Tā rezultātā kopts izskats, āda, figūra, frizūra un kopējais tēls sāk tikt uztverti kā profesionālā kapitāla daļa.

Tāpēc pieaug interese par kosmetoloģiju un estētisko medicīnu. Botokss, filleri, ādas kopšanas procedūras, svara samazināšanas preparāti un plastiskās operācijas pamazām vairs netiek uztverti tikai kā šovbiznesa instrumenti. Dažiem cilvēkiem tas kļūst par sava veida ieguldījumu savā tēlā — īpaši tad, ja darbs ir tieši atkarīgs no publiskuma un saziņas ar klientiem.

Veidojas paradokss: formāli mūsdienu darba tirgum cilvēks būtu jāvērtē pēc kompetencēm, taču vizuālais laikmets rada papildu kritēriju. Nepietiek būt profesionālim — arvien biežāk rodas sajūta, ka ir arī jāizskatās pēc veiksmīga profesionāļa. Un jo ciešāk darbs ir saistīts ar personīgo zīmolu un sociālajiem tīkliem, jo pamanāmāka kļūst šī «prēmija par izskatu».