Pēc skolas — nekuriene: kā Kiprā aizmirst par jauniešiem ar invaliditāti

26 gadus vecā Pētera, kuram ir cerebrālā trieka, stāsts atklāj daudzu Kipras ģimeņu neredzamo realitāti. Līdz 21 gada vecumam viņš apmeklēja speciālo skolu, bija nodarbības, dienas kārtība un socializēšanās. Pēc skolas beigšanas — nekādas valsts programmas: viņš visu dienu pavada mājās, bet māte runā par regresu un pilnīgu atbalsta trūkumu.

Problēma ir sistēmiska: cilvēkiem ar invaliditāti, kuri sasnieguši 21 gadu, gandrīz nav dienas centru vai struktūru, ko apmeklēt skolas vietā. Ģimenes paliek vienas ar aprūpi, bez atelpas un bez perspektīvām saviem pieaugušajiem bērniem.

Bērnu tiesību organizācijas aicina valsti izveidot ilgtspējīgu atbalsta sistēmu — ar dienas centriem, atbalstītu dzīvošanu un nodarbinātības programmām, lai «dzīve nebeigtos 21 gada vecumā».