Hirokitija: kāda bija dzīve Kiprā pirms 9000 gadiem

Ilgi pirms antīkajām pilsētām, tempļiem un slavenajām Kipras karaļvalstīm salā pastāvēja zemkopju apmetnes, kuru iedzīvotāji jau prata būvēt pastāvīgas mājas, audzēt labību, turēt dzīvniekus, izgatavot sarežģītus akmens rīkus un organizēt kopīgu aizsardzību. Viens no labākajiem šī laikmeta lieciniekiem ir Hirokitija (Choirokoitia) — neolīta apmetne Larnakas apkaimē, kas 1998. gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tās nozīme nav tikai drupu senumā: Hirokitija ļauj burtiski ieskatīties sabiedrības ikdienas dzīvē, kas Kiprā pastāvēja vairākus gadu tūkstošus pirms rakstības rašanās.

Apmetne, kurai ir tūkstošiem gadu

Hirokitija radās 7. gadu tūkstoša beigās p. m. ē., pirmskeramikas neolīta laikmetā. Tas bija laiks, kad cilvēce pakāpeniski pārgāja no mednieku un vācēju dzīvesveida uz pastāvīgu zemkopību.

Svarīgi precizēt: pirmās zemkopju kopienas Kiprā parādījās vēl agrāk, bet Hirokitijas iedzīvotāji kļuva par daļu no ilgstošāka salas apdzīvošanas procesa, kurā cilvēki ieradās no Vidusjūras austrumu daļas kontinentālajiem apgabaliem. Mūsdienu pētījumi pirmo pastāvīgo apmetņu rašanos Kiprā saista ar migrāciju no Tuvajiem Austrumiem 9. gadu tūkstošgades p. m. ē. sākumā.

Pati Hirokitija kļuva par vienu no spilgtākajiem šīs neolīta kultūras centriem. Apmetne pastāvēja dažādos periodos līdz pat 4. gadu tūkstotim p. m. ē., lai gan starp atsevišķajiem posmiem bija ievērojams pārtraukums. Tāpēc arheologi to neuzskata par sastingušu vēstures «mirklīti», bet gan par vietu, kas ļauj izsekot sabiedrības pārmaiņām ļoti ilgā laika posmā.

Mājas bez taisnām sienām un ierastām telpām

Pirmais, kas Hirokitijā piesaista uzmanību, ir neparastā arhitektūra.

Iedzīvotāji būvēja apaļas celtnes ar plakaniem jumtiem. Celtniecībā izmantoja akmeni, neapdedzinātus ķieģeļus, sablīvētu zemi un citus dabiskus materiālus. Viens dzīvojamais komplekss varēja sastāvēt no vairākām apaļām būvēm, kas bija apvienotas ap nelielu atklātu telpu, kas atgādināja iekšpagalmu.

Šāds plānojums nebija nejaušs. Pagalmā veica ikdienas darbus, tostarp mala graudus. Būvju iekšienē arheologi atrada pavardus, traukus un citus elementus, kas saistīti ar ikdienas dzīvi.

Pēc arheoloģiskajiem datiem jumti bija plakani. Tos varēja veidot no koka zariem un niedrēm, kam virsū klāja zemes vai māla slāni. Tātad tās nebija primitīvas pagaidu būdas, bet gan pietiekami pārdomāta pastāvīgas apmetnes arhitektūra.

Īpaši interesanti ir tas, ka mājas atradās diezgan cieši cita pie citas. Tas liecina par noteiktu telpas organizāciju un kolektīviem kopdzīves noteikumiem.

Hirokitija bija aizsargāta apmetne

Tik senam neolīta ciemam īpaši iespaidīga ir aizsardzības sistēma.

Apmetne atradās kalna nogāzē, ko daļēji ieskāva Mariones upes līkums. Dabiskais reljefs jau nodrošināja iedzīvotājiem zināmu aizsardzību, taču viņi papildus uzbūvēja masīvus akmens mūrus.

Arheologi ir atklājuši vairāk nekā 180 metrus viena no aizsargmūriem. Atsevišķās vietās tā biezums sasniedza aptuveni 2,5 metrus, bet saglabājies augstums — vairāk nekā 3 metrus. Īpaši iespaidīga ir sarežģītā ieejas sistēma: piekļuvi apmetnei kontrolēja arhitektoniska konstrukcija ar mūrī iebūvētām kāpnēm.

Sabiedrībai, kas pastāvēja aptuveni pirms 9000 gadiem, tā ir ļoti svarīga detaļa. Šāda konstrukcija prasīja ne tikai celtniecības prasmes, bet arī kolektīvu darba organizāciju.

Tāpēc UNESCO Hirokitiju uzskata par vienu no agrīnajiem protourbanizētas apmetnes piemēriem Vidusjūras reģionā: šeit jau bija vērojama telpas plānošana, kopīga būvniecība un sabiedriskās dzīves organizācija.

Šeit jau nodarbojās ar lauksaimniecību

Hirokitija ir īpaši nozīmīga, lai izprastu, kā Kiprā veidojās zemkopju sabiedrības ekonomika.

Iedzīvotāji audzēja dažādus graudaugus, tostarp kviešus — emmerkviešus un viengraudu kviešus, kā arī miežus. Uzturā bija arī pākšaugi, jo īpaši lēcas.

Zemkopību papildināja lopkopība. Cilvēki turēja aitas, kazas un cūkas. Tomēr viņi pilnībā neatteicās no medībām: arheologi ir atraduši liecības par staltbriežu medībām.

Veidojas visai interesanta aina: Hirokitijas iedzīvotāji jau bija pastāvīgi zemkopji, taču viņu saimniecība joprojām bija jaukta. Viņi audzēja augus, turēja dzīvniekus un turpināja izmantot savvaļas dabas resursus.

Pats pārsteidzošākais — šeit nebija keramikas

Nosaukums «pirmskeramikas neolīts» saistīts ar kādu svarīgu Hirokitijas kultūras iezīmi: agrīnajā posmā tās iedzīvotāji vēl neizgatavoja mums ierastos keramikas traukus.

Taču tas nebūt nenozīmēja, ka nebija trauku.

Trauku izgatavošanai izmantoja akmeni. Īpaša vieta bija izstrādājumiem no cieta diabāza. Arheologi atrada daudzus dažādu formu akmens traukus, kā arī akmens rīkus, graudberžus, cirvjus, āmurus un rotaslietas. Izmantoja arī krama darbarīkus, bet no kauliem izgatavoja adatas un īlenus.

Rotaslietu izgatavošanai cita starpā izmantoja pikrolītu — mīkstu zaļu akmeni, kas Kiprā sastopams upju gultnēs.

Tādējādi pat bez metāla un keramikas apmetnes iedzīvotājiem bija visai daudzveidīgs materiālu apstrādes tehnoloģiju klāsts.

Mirušos apbedīja tieši zem mājas grīdas

Viena no neparastākajām Hirokitijas iezīmēm saistīta ar apbedīšanas rituāliem.

Mirušos apbedīja īpašās bedrēs dzīvojamo telpu iekšienē, zem sablīvētas zemes grīdas. Dažos gadījumos apbedījumiem bija pievienoti priekšmeti, kurus arheologi interpretē kā kapu inventāru.

Tātad robeža starp dzīvo un mirušo telpu bija pilnīgi citāda nekā mūsdienu sabiedrībā. Senči burtiski palika mājā.

Šādas paražas iemesli nav precīzi zināmi. Arheologi var pētīt kapu izvietojumu, ķermeņu novietojumu un pavadošos priekšmetus, taču rekonstruēt to cilvēku pasaules uzskatu, kuri nav atstājuši rakstītus avotus, ir ārkārtīgi grūti.

Tāpēc Hirokitija ir vērtīga ne tikai tās arhitektūras dēļ: apbedījumi palīdz pētīt neolīta iedzīvotāju priekšstatus par nāvi, ģimeni un kopienu.

Mīklainās figūriņas

Hirokitijas atradumu vidū ir nelielas antropomorfas figūriņas — cilvēku tēli, kas izgatavoti no akmens, bet vienā gadījumā — no māla.

To precīzs izmantojums joprojām nav noskaidrots. Tām varēja būt simboliska vai rituāla nozīme, tomēr arheologi nevar droši pateikt, ko tieši šīs figūras attēloja un kā tās tika izmantotas.

Šis ir viens no gadījumiem, kad arheoloģija ļauj ieraudzīt priekšmetu, bet nesniedz viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par tā nozīmi.

Tieši šādi atradumi padara Hirokitiju īpaši interesantu: mūsu priekšā nav tikai seno mūru kopums, bet gan materiālas liecības par cilvēkiem, kuru domas, ticējumi un sociālās attiecības jāatjauno burtiski pa drusciņai.

Kāpēc Hirokitijas iedzīvotāji pazuda?

Šis ir viens no galvenajiem apmetnes noslēpumiem.

Kādā brīdī Hirokitija un citas pirmskeramikas neolīta apmetnes Kiprā tika pamestas. To iemesli joprojām nav galīgi noskaidroti. Pēc pamestības perioda salā parādās jaunas neolīta kopienas, kas jau saistītas ar citu kultūras tradīciju.

Tāpēc nav pareizi apgalvot, ka arheologi precīzi zina, kāpēc Hirokitijas iedzīvotāji pameta savas mājas. Iespējamas vairākas versijas — no vides pārmaiņām un saimnieciskām problēmām līdz sociālajiem procesiem vai migrācijai, — taču viennozīmīga, pierādīta skaidrojuma nav.

Tieši galīgas atbildes trūkums padara šo vietu vēl interesantāku: arheologi turpina to pētīt kā savdabīgu «laika kapsulu».

Arheologi ir izpētījuši tikai daļu apmetnes

Ir vēl kāds svarīgs fakts: tas, ko šodien redz apmeklētājs, nebūt nav visa Hirokitija.

UNESCO uzsver, ka ir izrakta tikai daļa apmetnes. Ievērojama teritorija joprojām ir arheoloģiskais rezervāts nākotnes pētījumiem.

Sistemātiska pieminekļa izpēte sākās jau 1934. gadā, kad to pētīja arheologs Porfīrijs Dikaijoss. Kopš 1976. gada izrakumus veic Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) franču arheoloģiskā misija.

Izveidojas paradoksāla situācija: par Hirokitiju mēs jau zinām ļoti daudz, taču lielākā daļa apmetnes joprojām glabā nezināmu informāciju.

Kā Hirokitija izskatījās mūsdienu apmeklētājam?

Blakus arheoloģiskajām drupām ir uzbūvēti pieci rekonstruēti mājokļi. Tie veidoti, izmantojot materiālus un celtniecības metodes, kas atbilst arheoloģiskajiem datiem. Iekšpusē atrodas izrakumos atrasto priekšmetu kopijas.

Tas ļauj iztēloties ne tikai seno ēku aprises, bet arī to interjeru.

Vienlaikus ir svarīgi nejaukt rekonstrukcijas ar oriģinālajām būvēm: pašā arheoloģiskajā teritorijā seno ciemu nemēģināja «atjaunot». Oriģinālās paliekas tiek saglabātas kā arheoloģisks piemineklis, bet rekonstruētās mājas atrodas blakus un palīdz labāk izprast neolīta apmetnes dzīvi.

Kāpēc Hirokitija kļuva par UNESCO objektu?

1998. gadā Hirokitija tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Organizācija izceļ vairākus tās izcilās vērtības iemeslus. Apmetne demonstrē neolīta kultūras izplatīšanos no Tuvajiem Austrumiem uz Vidusjūras reģionu, sniedz retu iespēju pētīt agrīnās pastāvīgās apmetnes un parāda vienu no sabiedrības protourbanizētās organizācijas veidošanās posmiem.

Īpaša nozīme ir arī pieminekļa saglabātībai. Arheoloģiskās paliekas, atradumi un vēl neizpētītās teritorijas ļauj pētniekiem iegūt jaunus datus par cilvēku sabiedrību attīstību Vidusjūras austrumu daļā.

Hirokitija ir vairāk nekā senie akmeņi

Ja uz Hirokitiju raugās tikai kā uz arheoloģiskām drupām, ir viegli nepamanīt galveno. Mūsu priekšā ir vieta, kur pirms aptuveni 9000 gadiem cilvēki jau būvēja pastāvīgas mājas, audzēja labību, turēja dzīvniekus, izgatavoja sarežģītus akmens rīkus, apbedīja mirušos zem savu mājokļu grīdām un kopīgi cēla masīvus aizsargbūvju kompleksus.

Tieši tāpēc Hirokitija ir tik nozīmīga Kipras vēsturei. Tā parāda salu nevis kā senās pasaules perifēriju, bet gan kā vienu no svarīgiem punktiem milzīgā procesā, kas mainīja cilvēces civilizāciju: pārejā uz pastāvīgu dzīvi, zemkopību, organizētām apmetnēm un jaunām sabiedriskās struktūras formām.