Cietums palīdzēja vīrietim atbrīvoties no atkarības

«Es nesapratu, cik ļoti esmu atkarīgs no sava tālruņa, līdz nonācu cietumā».

Ar šādu atzīšanos nāca klajā bijušais politiķis no Sinsinati P. Dž. Sittenfelds (P.G. Sittenfeld), kurš publicēja personīgu eseju laikrakstā The Wall Street Journal. Viņa stāsts ātri kļuva plaši apspriests, jo liek aizdomāties: vai viedtālruņi patiešām nemanāmi pārvalda mūsu dzīvi?

2024. gada janvārī Sittenfelds brīvprātīgi ieradās federālajā cietumā Kentuki štatā, lai izciestu sodu. Pirms pārkāpt labošanas iestādes slieksni, viņš no sava iPhone piezvanīja sievai. Toreiz viņš pat nenojauta, ka šķiršanās no tālruņa kļūs par vienu no neparastākajiem un nozīmīgākajiem dzīves piedzīvojumiem.

Pēc autora teiktā, pirmajās dienās viedtālruņa neesamība bija jūtama gandrīz fiziski. Viņš pastāvīgi pieķēra sevi pie domas, ka vēlas pārbaudīt paziņojumus, izlasīt ziņas vai automātiski izvilkt tālruni no kabatas. Tikai pēc kāda laika viņš saprata, cik ļoti ierīce bija pārvaldījusi viņa uzmanību jau ilgi pirms ieslodzījuma.

Visnegaidītākais atklājums bija tas, ka bez pastāvīgajiem paziņojumiem dzīve sāka šķist mierīgāka. Autors raksta, ka pazuda ierastā trauksme, steiga un sajūta, ka visu laiku jāsteidzas. Tā vietā radās prasme pamanīt apkārt notiekošo, ilgāk koncentrēties uz vienu domu un uzmanīgāk klausīties cilvēkos.

Sittenfelds atzīst, ka pirms nonākšanas cietumā uzskatīja pastāvīgu sasniedzamību par mūsdienu dzīves normu. Tomēr tieši piespiedu digitālā detoksikācija viņam parādīja, cik daudz laika un iekšējās enerģijas ik dienu atņēma bezgalīgie paziņojumi, elektroniskais pasts un sociālie tīkli.

Stāsts internetā izraisīja plašu rezonansi ne tikai neparastā sižeta dēļ, bet arī tāpēc, ka daudzi tajā atpazina paši sevi. Mūsdienās vidusmēra lietotājs pārbauda viedtālruni desmitiem, bet dažkārt pat simtiem reižu dienā, bieži vien to pat neapzinoties. Tāpēc arvien vairāk psihologu iesaka regulāri ieplānot «digitālās pauzes»: izslēgt liekos paziņojumus, ierobežot ekrāna laiku un vismaz dažas stundas dienā pavadīt bez tālruņa.

Pats Sittenfelds uzsver, ka viņš neromantizē ieslodzījumu. Taču paradokss ir tāds, ka tieši piespiedu šķiršanās no viedtālruņa palīdzēja viņam ieraudzīt savu atkarību un pārdomāt attiecības ar tehnoloģijām. Pēc viņa teiktā, pēc atbrīvošanas viņš vairs nevēlējās atgriezties pie iepriekšējā paraduma dzīvot nepārtrauktā paziņojumu plūsmā.