IT speciālists ar 25 gadu stāžu uzņēmumā Adobe nespēja atrast darbu un kļuva par skolas autobusa vadītāju

Amerikāņu inženieris Džeimss Stroens pēc vairāk nekā 25 gadiem tehnoloģiju industrijā sēdies pie skolas autobusa stūres. 2025. gada augustā viņš zaudēja darbu uzņēmumā Adobe un pēc tam vairāk nekā gadu nesekmīgi centās atrast jaunu amatu IT jomā. Pēc viņa teiktā, viņa pieteikumi tika atsijāti, personāla atlases speciālisti ignorēja ziņas, bet daži darba devēji pat neieradās uz ieplānotajām intervijām.

Galu galā Stroens nolēma mainīt profesiju un kļuva par skolas autobusa vadītāju savā Kolorādo apgabalā. Viņa stāsts ātri izplatījās LinkedIn un rosināja diskusijas par to, kas notiek ar pieredzējušiem speciālistiem darba tirgū.

Ceturtdaļgadsimts tehnoloģiju industrijā

Stroena karjeras ceļš patiešām ir iespaidīgs. Viņa LinkedIn profils liecina, ka uzņēmumā Adobe viņš strādāja no 2000. gada aprīļa līdz 2025. gada augustam — aptuveni 25 gadus un piecus mēnešus. Viņa pēdējais amats bija Senior Software Quality Engineer Adobe Digital Video struktūrvienībā.

Stroens nodarbojās ar programmatūras kvalitāti un strādāja ar Adobe produktiem, tostarp Premiere Pro un After Effects. Arhivētā Adobe lapa arī apstiprina viņa darbu Premiere Pro komandā: uzņēmums viņu dēvēja par kvalitātes inženieri, kurš bija atbildīgs par Premiere Pro un sadarbojās ar citām komandām, tostarp After Effects, Prelude un Photoshop komandām.

Pirms darba uzņēmumā Adobe viņš bija paspējis strādāt arī citos tehnoloģiju uzņēmumos, tostarp Accolade. Pats Stroens nesenā publikācijā atcerējās savu ilgo karjeru Accolade un Adobe.

Un tad pēc 25 gadiem Adobe viņa karjera pēkšņi pārtrūka.

Gads, kas pavadīts darba meklējumos un saņemot atteikumus

Pēc atlaišanas 2025. gada augustā Stroens sāka meklēt jaunu darbu. Spriežot pēc viņa paša publikācijas, meklējumi ilga vairāk nekā gadu un bija ārkārtīgi smagi.

Viņš raksta, ka juties demoralizēts un, pēc viņa teiktā, piedzīvojis diskrimināciju no augsto tehnoloģiju industrijas puses. Stroens īpaši vērsās pie personāla atlases speciālistiem un potenciālajiem darba devējiem, kuri, kā viņš apgalvo, «akli» filtrēja viņa pieteikumus, ignorēja tiešos saziņas mēģinājumus un dažkārt pat neieradās uz ieplānotajām intervijām.

Šeit ir svarīgi precizēt vienu aspektu: Stroens neapgalvo, ka viņa pieteikumi tika noraidīti tieši mākslīgā intelekta algoritmu dēļ. Viņš runā par automātisku vai nepārdomātu pieteikumu filtrēšanu, taču viņa publikācijā nav pierādījumu, ka lēmumus pieņēma tieši mākslīgā intelekta sistēma.

Tāpēc formulējums, ka «viņa CV neizturēja mākslīgā intelekta filtrus», ir pārāk kategorisks. Pareizāk būtu teikt, ka viņš saskārās ar automatizētu pieteikumu filtrēšanu un personāla atlases speciālistu reakcijas trūkumu, neapgalvojot, ka iemesls bija tieši mākslīgais intelekts.

«Es vadīšu 40 pēdu autobusu, nevis strādāšu pie datora»

Kādā brīdī Stroens nolēma vairs negaidīt.

Savā publikācijā viņš paziņoja, ka sāk jaunu — un, kā viņš cer, pēdējo — karjeru par skolas autobusa vadītāju vietējā skolu apgabalā. Šis darbs tiek apmaksāts ievērojami sliktāk nekā viņa iepriekšējais, tomēr pats Stroens to aprakstīja negaidīti pozitīvi: viņam patīk darbs, bērni, pēc viņa teiktā, lielākoties ir labi, bet kolēģus viņš nosauca par gādīgiem, laipniem un vienkāršiem cilvēkiem.

Īpaši pamanāma kļuva viņa frāze par to, ka tagad viņš priecājas par iespēju vadīt 40 pēdu autobusu, nevis strādāt pie datora.

Tas drīzāk nav stāsts par pilnīgu profesionālu sakāvi, bet gan par cilvēku, kurš pēc gadu ilgiem nesekmīgiem darba meklējumiem nolēma mainīt savas dzīves virzienu.

Turklāt pats Stroens jauno darbu acīmredzami neuzskata par kaut ko apkaunojošu. Gluži pretēji, viņš raksta par to kā par jaunu sākumu.

Kas noticis ar darbā pieņemšanas tirgu?

Tieši šis aspekts padarīja stāstu virālu.

Stroena ieraksts ātri saņēma daudz reakciju un komentāru no cilvēkiem, kuri pastāstīja par savu ilgstošas darba meklēšanas pieredzi. Viens no komentētājiem, piemēram, uzrakstīja, ka pēc 13 grāmatu publicēšanas un tūkstošiem pieteikumu vakancēm tagad pelna aptuveni 20 ASV dolārus stundā, veicot Amazon Flex piegādes. Citi lietotāji stāstīja par savu pāreju no tehnoloģiju un korporatīvās vides uz pavisam citām profesijām.

Stāstu sāka apspriest kā piemēru problēmai, ar kuru saskaras pieredzējuši speciālisti: desmitiem karjeras gadu un iespaidīgs CV vairs negarantē pat uzaicinājumu uz interviju.

Tomēr būtu nepareizi secināt, ka darba tirgum 2026. gadā vairs nemaz nav vajadzīgi pieredzējuši inženieri.

Stroena stāsts galvenokārt ir viena speciālista personīgā pieredze, nevis pierādījums tam, ka mākslīgais intelekts automātiski aizstāj visus pieredzējušos darbiniekus vai ka uzņēmumi masveidā atsakās no vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Un tomēr vecumam šeit ir nozīme

Vecuma diskriminācijas jautājums tehnoloģiju nozarē patiešām pastāv, lai gan Stroena gadījumā nevar apgalvot, ka tieši vecums kļuva par atteikumu iemeslu.

Jo ilgāk cilvēks strādā vienā nozarē, jo lielāka iespēja, ka viņa CV tiks vērtēts caur vecuma, algu gaidu un atbilstības mūsdienu korporatīvajai kultūrai prizmu.

Tajā pašā laikā Stroenam bija vēl viens paradoksāls faktors: viņa pieredze vienlaikus varēja būt gan viņa galvenā priekšrocība, gan šķērslis.

Viņam bija milzīgs profesionālais pieredzes krājums, taču viņš pretendēja uz vakancēm nozarē, kas pēdējos gados bija būtiski mainījusies. Izstrādes rīki, testēšanas metodes, mākoņtehnoloģijas un mākslīgais intelekts attīstās tik strauji, ka darba devēji arvien biežāk meklē nevis vienkārši noteiktu gadu skaitu profesijā, bet gan konkrētu mūsdienīgu prasmju kopumu.

Taču arī tas neizskaidro visus Stroena minētos gadījumus: ja kandidāts nesaņem atbildi vai automātiskā sistēma noraida viņa pieteikumu, viņš var vispār nesaņemt iespēju pierādīt savu kvalifikāciju.

Ironiski, ka viņš nav pilnībā aizgājis no tehnoloģijām

Interesantākais ir tas, ka Stroens nekļuva par cilvēku, kurš pēkšņi nolēmis, ka vairs nevēlas neko kopīgu ar IT.

Viņa profils joprojām raksturo viņu kā Software Quality Assurance speciālistu, bet profesionālo kompetenču vidū ir norādīti Adobe Premiere Pro, After Effects un ar ģeneratīvo mākslīgo intelektu saistītas tehnoloģijas.

Tātad pāreja pie skolas autobusa stūres nenotika tāpēc, ka inženieris būtu pilnībā atteicies no savas profesijas. Tā bija ilgstošu un, spriežot pēc viņa vārdiem, nogurdinošu darba meklējumu rezultāts.

Tieši tas padara šo stāstu īpaši zīmīgu.

Cilvēks var pavadīt ceturtdaļgadsimtu, veidojot profesionālo reputāciju, strādāt pie produktiem, kurus izmanto miljoniem cilvēku, un iegūt pieredzi, ko nav iespējams uzkrāt dažu mēnešu laikā. Taču pēc atlaišanas viņam tik un tā nākas sākt gandrīz no nulles.

Šis nav stāsts par «krišanu», bet gan par jaunu sākumu

Pats Stroens savu publikāciju nenoslēdz ar sūdzību.

Viņš pateicas bijušajiem kolēģiem un paziņām, kuri atbalstīja viņu darba meklējumu laikā. Savukārt tiem darba devējiem un personāla atlases speciālistiem, kuri viņu noraidīja, viņš velta skarbāku vēstījumu: viņš cer, ka tehnoloģiju industrija kādreiz atkal iemācīsies izturēties pret darba meklētājiem cilvēcīgi.

Un tieši šeit slēpjas viņa stāsta galvenais paradokss.

Pēc 25 darba gadiem Adobe viņš neieguva jaunu amatu citā tehnoloģiju uzņēmumā. Viņš ieguva skolas autobusu.

Taču, spriežot pēc viņa vārdiem, kopā ar to viņš ieguva arī to, ko gada laikā, meklējot darbu IT jomā, nebija spējis atrast: normālus kolēģus, dzīvu saziņu un sajūtu, ka viņa darbs kādam patiešām ir vajadzīgs.

Tāpēc Stroena stāsts kļuva virāls ne tikai kontrasta «Adobe → skolas autobuss» dēļ. Tas parāda jauno darba tirgus realitāti: pieredze, skaļš vārds CV un desmitiem profesionālās karjeras gadu vairs negarantē, ka nākamā uzņēmuma durvis vispār atvērsies.

Un dažkārt cilvēkam pašam nākas izvēlēties citas durvis — pat ja aiz tām biroja un datora vietā atrodas dzeltens skolas autobuss.