Krievs nomainīja IT pret galdniecību un džungļos Dienvidamerikā uzbūvēja ienesīgu biznesu

Krievijas iedzīvotāja Viktora Savina stāsts vairāk atgādina filmas sižetu par pilnīgu dzīves restartu. Pirms septiņiem gadiem viņš kopā ar sievu nolēma pamest karjeru, aizbraukt no Krievijas un apmesties siltā valstī, rēķinoties ar mierīgu dzīvi. Taču agrās pensijas vietā viņš ieguva savu ražotni Dienvidamerikā.

Šodien viņa uzņēmums Paragvajā ražo bērnu Mārtiņa Montesori mēbeles, gultas, zviedru sienas, sporta kompleksus un krosfita aprīkojumu. Uzņēmuma ieņēmumi sasniedz aptuveni 12 tūkstošus dolāru mēnesī, bet atsevišķu izstrādājumu peļņas marža sasniedz pat 70%.

Vispārsteidzošākais ir tas, ka pirms pārcelšanās Viktors nekad nebija nodarbojies ar galdniecību. Pēc izglītības viņš ir inženiertehnologs un daudzus gadus strādāja rūpniecībā un IT jomā. Jaunā profesija bija jāapgūst jau citā kontinentā.

«Jebkuru lietu, ko dara ar rokām, var iemācīties. Esmu inženieris un tehnologs, tāpēc galdniecības apguvei vajadzēja tikai dažas nedēļas», — stāsta uzņēmējs.

Vietā mājai nopirka cehu

Uz Dienvidameriku laulātie devās bez konkrēta plāna un pat bez izvēlētas valsts. Paragvaja kļuva par nejaušu pieturu, kas vēlāk pārtapa par jaunām mājām.

Pārcelšanās brīdī ģimenei bija ap 95 tūkstošiem dolāru uzkrājumu. Summa šķita ievērojama, taču realitāte ātri ieviesa savas korekcijas. Kad pienāca laiks ieguldīt atlikušos līdzekļus, Viktoram bija jāizvēlas starp sava mājokļa iegādi un ražošanas telpu.

Izvēle izrādījās negaidīta.

«Es nopirku cehu un apmetos tieši ražošanā», — atceras viņš.

Tā sākās uzņēmuma vēsture, kas šodien ir pazīstams tālu aiz krievvalodīgās kopienas robežām Paragvajā.

Mēbeles no tā, ar ko vietējie kurina krāsnis

Ražošanas pamatā kļuva eikalipts — lētākā koksne valstī. Vietējie iedzīvotāji to bieži izmanto kā parastas malka.

Tomēr inženiertehniska pieeja ļāva lēto izejvielu pārvērst kvalitatīvā produktā.

Pēc uzņēmēja teiktā, pateicoties pareizai apstrādei, mēbeles no eikalipta sanāk ne sliktākas un bieži vien pat labākas nekā izstrādājumi no dārgākām koksnes sugām, ko izmanto vietējie ražotāji.

Šodien uzņēmuma sortimentā ir desmitiem modeļu, bet jauni izstrādājumi bieži rodas pēc klientu pieprasījuma. Pircēji sūta internetā atrasto mēbeļu fotogrāfijas, pēc tam darbnīca pielāgo ideju un palaiž to ražošanā.

Kāpēc Paragvajā var nopelnīt vairāk nekā Krievijā

Uzņēmējs norāda, ka Dienvidamerikas tirgus ir iekārtots citādi nekā bijušās PSRS valstīs.

Ja Krievijā cīņa notiek par klientu, tad Paragvajā bieži vien trūkst pašu ražotāju. Pieprasījums ir, pircējiem ir nauda, taču kvalitatīvu preču nepietiek.

Turklāt ārzemnieka statuss negaidīti izrādījās priekšrocība. Klienti labprāt pasūta produkciju no «krievu darbnīcas», bet iespēja tieši sazināties ar īpašnieku ar tulka starpniecību uzticību tikai palielina.

Parasta zviedru siena ekonomika izskatās iespaidīgi: izstrādājums tiek pārdots par aptuveni 180 dolāriem, bet materiālu un darba pašizmaksa ir ap 58 dolāriem. Pārējais paliek biznesā.

Nodokļu slodze turklāt ir ievērojami zemāka nekā daudziem uzņēmējiem ierasts: faktiski galvenais nodoklis ir PVN, bet kopējā slodze tiek lēsta ap 4%.

Kur pazūd nauda pie 70% maržas

No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka šāds bizness nes milzīgu peļņu. Tomēr realitāte izrādījās sarežģītāka.

Pie mēneša ieņēmumiem ap 12 tūkstošiem dolāru gandrīz puse summas aiziet darbinieku algām. Vēl ap 3 tūkstošiem dolāru «apēd» materiāli, aptuveni 700 dolāru izmaksā divu ražošanas telpu noma, bet vēl ap 800 dolāru jāiztērē reklāmai.

Rezultātā tīrā peļņa ir nedaudz virs tūkstoša dolāru mēnesī.

Iemesls ir vienkāršs: praktiski visus nopelnītos līdzekļus Viktors iegulda atpakaļ uzņēmuma attīstībā.

Galvenā problēma — cilvēki

Ja izejvielas, iekārtas un klientus atrast ir salīdzinoši viegli, tad ar kadriem situācija ir daudz sarežģītāka.

Pēc uzņēmēja teiktā, Paragvajā praktiski nepastāv profesionālās tehniskās izglītības sistēma. Atrast kvalificētu galdnieku ir ārkārtīgi grūti, tāpēc darbinieki jāapmāca pašiem.

«Izfiltrēsi piecus, paturēsi divus, tad viens aizies, otrs saslims. Un labi, ja pēc dažiem mēnešiem izdosies izaudzināt kaut vienu speciālistu», — saka viņš.

Grūtībām pievienojas arī neparedzēti gadījumi. Nesen kravas automašīna ar gatavo mēbeļu partiju iekļuva avārijā un apgāzās. Viss krava tika iznīcināta, bet pasūtījumi bija jāpārtaisa par pašu līdzekļiem un maksimāli īsā laikā.

Pensija, kas vēl priekšā

Neraugoties uz grūtībām, Viktors un viņa sieva saka, ka ne reizi nav nožēlojuši pārcelšanos.

Uzņēmējs atzīst, ka emigrācija kļuva par vienu no sarežģītākajiem pārbaudījumiem viņa dzīvē. Sākt visu no jauna pēc 40 gadu vecuma un pēc tam būvēt biznesu praktiski no nulles svešā valstī izrādījās daudz grūtāk, nekā gaidīts.

Tomēr apstāties viņš negrasās. Nākamais mērķis ir pārvērst darbnīcu par lielu ražotni ar gada ieņēmumiem ap 1,5 miljoniem dolāru.

Bet jau pēc tam, joko uzņēmējs, beidzot saņemt to pašu «pensiju», kuras dēļ viņš savulaik devās uz Paragvaju.