Katrs desmitais cilvēks — viens: kā pandēmija mainīja mūsu dzīvi

COVID-19 ierobežojumi jau sen ir atcelti, biroji un universitātes ir atgriezušies ierastajā režīmā, un cilvēki atkal var brīvi satikties. Taču daļai jauno pieaugušo sociālā dzīve tā arī nav atgriezusies pirmspandēmijas līmenī.

Pie šāda secinājuma nonāk Financial Times rakstā par pandēmijas sekām sociālajā dzīvē. Pētījuma galvenais secinājums ir daudz sarežģītāks par ierasto stāstu, ka „jaunieši mazāk sazinās”: pēc pandēmijas sociālā izolācija sadalījās ārkārtīgi nevienmērīgi. Viskomunikablākie jaunieši lielā mērā atgriezās pie iepriekšējā dzīvesveida, savukārt visvairāk izolētā grupa gandrīz pilnībā pazuda no bezsaistes sociālās dzīves.

Tāpēc notiekošo precīzāk būtu dēvēt nevis par „pēckovida sindromu” medicīniskā nozīmē, bet gan par pandēmijas ilgtermiņa sociālajām sekām.

Viens no desmit jaunajiem amerikāņiem klātienē nesazinās ar citiem cilvēkiem

Vienus no spilgtākajiem datiem sniedz American Time Use Survey — pētījums, kurā dalībnieki detalizēti fiksē, kā pavada savu dienu.

2023. gadā aptuveni katrs desmitais cilvēks vecumā no 23 līdz 29 gadiem parastā dienā ne minūti nepavadīja klātienē mijiedarbojoties ar citu cilvēku. Pirms pandēmijas šādu cilvēku bija ievērojami mazāk — aptuveni 3% 2019. gadā. 2021. gadā rādītājs pieauga līdz aptuveni 9%, bet 2023. gadā sasniedza aptuveni 10%.

Tomēr dinamika izskatās satraucoša.

Visaktīvākie sociālajā ziņā atkopās — visvairāk izolētie gandrīz pazuda

Tieši to Financial Times uzskata par būtiskāko šī stāsta daļu.

Starp 25% sociāli aktīvāko jauno amerikāņu laiks, kas pirms pandēmijas tika pavadīts kopā ar citiem cilvēkiem, veidoja aptuveni 87% nomoda laika. Pandēmijas laikā šis rādītājs samazinājās līdz aptuveni 78%, bet vēlāk atjaunojās līdz aptuveni 83%.

Pretējai grupai situācija ir pavisam cita.

10% visvairāk izolēto jauniešu pirms pandēmijas tomēr aptuveni trešdaļu dienas pavadīja kopā ar citiem cilvēkiem. Pēc pandēmijas šis rādītājs nokritās gandrīz līdz nullei.

Veidojas savdabīga „sociālā noslāņošanās”: cilvēki, kuri arī iepriekš daudz komunicēja, lielā mērā atjaunoja iepriekšējo dzīvesveidu. Savukārt tie, kuri lokdaunu laikā izrādījās visneaizsargātākie, joprojām var nespēt pie tā atgriezties.

Īpaši cieta jaunieši, kuri nestrādā un nemācās

Vēl izteiktāka aina vērojama Rietumeiropā.

Financial Times analizē European Social Survey datus par Apvienoto Karalisti, Īriju, Vāciju, Zviedriju, Somiju, Spāniju un Portugāli. Starp 25–34 gadus vecajiem cilvēkiem, kuri nestrādā un nemācās, to cilvēku īpatsvars, kuri ar draugiem vai radiniekiem tiekas retāk nekā reizi mēnesī, pirms pandēmijas bija aptuveni 7%.

2021. gadā šis rādītājs pieauga līdz aptuveni 14% un arī pēc tam saglabājās būtiski augstāks nekā pirms pandēmijas.

Tā ir svarīga detaļa: problēma nav saistīta tikai ar vecumu. Darba vai mācību trūkums vienlaikus nozīmē vienas no galvenajām sociālās infrastruktūras daļām zaudēšanu.

Strādājošam cilvēkam birojs nav tikai alga. Tie ir desmitiem nejaušu kontaktu: saruna ar kolēģi, kopīgas pusdienas, kafija, īsa saruna pirms tikšanās. Studentam šādu lomu pilda universitāte.

Ja cilvēks nestrādā un nemācās, liela daļa šo dabisko iespēju sazināties vienkārši izzūd.

„Vienam no divdesmit nav tuvu draugu”

Līdzīga tendence vērojama arī Apvienotajā Karalistē.

Financial Times, atsaucoties uz gaidāmo Institute for Public Policy Research analīzi, raksta, ka vidējam jaunajam britam ir aptuveni pieci tuvi draugi — aptuveni tikpat, cik 2015. gadā.

Taču vienlaikus strauji pieaudzis to cilvēku īpatsvars, kuriem nav neviena tuva drauga: no aptuveni 1% 2015. gadā līdz 5% jeb šodien vienam cilvēkam no divdesmit.

Tā ir principiāli svarīga atšķirība.

Nevar teikt, ka „katram divdesmitajam jaunietim vispār nav draugu”. Runa ir tieši par tuvu draugu neesamību. Turklāt vidējais draugu skaits gandrīz nav mainījies.

Citiem vārdiem, problēma var nebūt tā, ka visi jaunieši pamazām zaudē draugus, bet gan tā, ka plaisa starp sociāli labklājīgiem un sociāli izolētiem cilvēkiem kļūst dziļāka.

Pandēmija varēja šo problēmu nevis radīt, bet gan strauji pastiprināt

Būtu nepareizi visu notiekošo saistīt tikai ar koronavīrusu.

Personisko kontaktu skaita samazināšanās sākās vēl pirms pandēmijas. Taču lokdauni, sociālā distancēšanās, izglītības un darba pārcelšana tiešsaistē šo procesu strauji paātrināja.

Turklāt vienlaikus mainījās pati ikdienas dzīve.

Attālinātais darbs miljoniem cilvēku ļāva izvairīties no nepieciešamības braukt uz biroju. Iepirkšanās internetā samazināja veikalu apmeklējumu skaitu. Pašapkalpošanās aizstāj daļu saziņas ar personālu. Izklaides saturs jebkurā laikā ir pieejams tieši viedtālrunī.

Katra no šīm pārmaiņām atsevišķi šķiet nenozīmīga. Taču kopā tās rada vidi, kurā lielākās daļas ikdienas uzdevumu veikšanai cilvēkam vairs nav nepieciešams mijiedarboties ar citiem.

Viedtālrunis šeit nav vienīgais vaininieks

Arī visu notiekošo izskaidrot tikai ar TikTok, Reels vai bezgalīgu „doomscrolling” būtu pārāk vienkāršoti.

Financial Times norāda uz veselu faktoru kopumu: attālināto darbu, digitālajiem pakalpojumiem, e-komerciju un ikdienas saziņas struktūras pārmaiņām. Vienlaikus digitālās izklaides padarījušas vientuļu brīvā laika pavadīšanu tik pieejamu un pievilcīgu, ka iziešana no mājām, lai socializētos, prasa papildu piepūli.

Un te rodas svarīgs psiholoģisks efekts.

Iepriekš cilvēkam bieži vien nebija īpaši jācenšas socializēties. Viņš vienkārši dzīvoja — un automātiski sastapa cilvēkus.

Tagad socializēšanās aizvien biežāk kļūst par atsevišķu dienas plāna punktu.

Jāuzraksta paziņai. Jāvienojas par tikšanos. Kaut kur jāaizbrauc. Jāatrod sporta nodarbība vai klubs. Jāiepazīstas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Jāuztur attiecības.

Cilvēkam, kurš vairākus gadus ir pieradis pie vientulības, pat šādas elementāras darbības var kļūt psiholoģiski sarežģītas.

Sociālās prasmes arī ir jātrenē

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ilgstošai izolācijai var būt sekas, kas sniedzas tālu aiz pandēmijas robežām.

Iepazīšanās, sarunas uzturēšana, tikšanos ierosināšana, piedalīšanās kompānijā — tās visas ir prasmes, kas ikdienas dzīvē tiek pastāvīgi izmantotas.

Ja sociālo situāciju kļūst mazāk, cilvēkam ir mazāk iespēju šīs prasmes trenēt. Tā rezultātā saziņu var sākt uztvert kā energoietilpīgāku un neierastāku.

Tā rodas noslēgts loks:

mazāk saziņas → mazāk prakses → lielāks diskomforts saziņas laikā → vēl mazāk kontaktu.

Tomēr nevar apgalvot, ka pandēmija automātiski „atradināja cilvēkus no saziņas”. Pētījumi liecina par saistību starp pandēmiju un sociālās aktivitātes pārmaiņām, taču notiekošo vienlaikus ietekmē tehnoloģijas, darba tirgus, izglītība un dzīvesveida pārmaiņas.

Arī šodien jaunie briti biežāk saskaras ar vientulību

Problēma nav pazudusi arī 2026. gadā.

Saskaņā ar Lielbritānijas Office for National Statistics datiem laikposmā no 2026. gada 7. janvāra līdz 1. februārim 23% pieaugušo Apvienotajā Karalistē norādīja, ka bieži, pastāvīgi vai vismaz laiku pa laikam jūtas vientuļi.

16–29 gadus vecu cilvēku vidū šis rādītājs bija 27%, savukārt 50–69 gadus vecu cilvēku vidū — 19%, bet iedzīvotāju vecumā no 70 gadiem — 16%.

Taču arī šeit ir jānošķir jēdzieni: vientulības sajūta nav tas pats, kas sociālā izolācija. Cilvēkam var būt draugi un regulāra saziņa, bet viņš tik un tā var justies vientuļš.

Pandēmijas galvenā ietekme var izrādīties nemanāma

Interesantākais šajā stāstā ir tas, ka pandēmija ne vienmēr atstāja aiz sevis sabiedrību, kurā visi sāka mazāk sazināties.

Drīzāk tā varēja radīt sabiedrību, kurā atšķirība starp sociāli aktīviem un izolētiem cilvēkiem kļuva daudz lielāka.

Vieniem saglabājās draugi, partneri, darbs, universitāte un ierastais kontaktu loks. Pēc ierobežojumu atcelšanas viņi samērā viegli atgriezās iepriekšējā dzīvē.

Citiem pandēmija sakrita ar pārcelšanos, pieauguša cilvēka dzīves sākumu, darba vai mācību trūkumu un vāju sociālo tīklu. Kad ierastie saskarsmes punkti pazuda, jauni tā arī varēja neparādīties.

Tāpēc šodien jautājums nav tik daudz par to, „vai jaunieši ir atraduši no jauna sazināties”, bet gan par ko citu: kāpēc mūsdienu vide rada aizvien mazāk situāciju, kurās cilvēkiem vispār nākas iepazīties un uzturēt attiecības?

Birojs, universitāte, veikali, kafejnīcas un sabiedriskais transports gadu desmitiem radīja milzīgu skaitu nejaušu kontaktu. Digitālā ekonomika padara dzīvi ērtāku, taču vienlaikus likvidē daudzus no tiem.

Un šajā ziņā pandēmija varēja izrādīties nevis galapunkts, bet gan daudz plašāka procesa paātrinātājs.

Koronavīruss beidzās. Lokdauni beidzās. Taču daļai cilvēku ieradums dzīvot vientulībā nekur nav pazudis. Un tagad atgriešanās normālā sociālajā dzīvē prasa nevis ierobežojumu atcelšanu, bet gan apzinātu prasmju un tādas vides atjaunošanu, kurā cilvēciskās saiknes veidojas dabiski.