Nogurums un virsstundas kļuvušas par veiksmes rādītāju

Tehnoloģiju nozarē popularitāti iegūst termins grindslop — tā dēvē publisku ekstrēmas aizņemtības demonstrēšanu, kad dibinātāji stāsta par nakšņošanu birojā, darbu bez brīvdienām un pastāvīgu miega trūkumu kā pierādījumu savai uzticībai biznesam. Terminu popularizēja investors un uzņēmējs Vils Manidiss: 2026. gada 20. maijā viņš publicēja eseju On Grindslop, kas bija veltīta «cietību» kultam tehnoloģiju jaunuzņēmumu dibinātāju vidū. Pats Manidiss velk paralēles ar viduslaiku hagiogrāfiju — stāstiem par svētajiem, kuros ciešanas un atteikšanās no ierastās dzīves kļuva par īpaša tikuma pierādījumu.

Manidisa galvenā doma ir tāda, ka pastāv principiāla atšķirība starp sarežģītu uzņēmumu un grindslop uzņēmumu. Pirmajā gadījumā garas darba stundas ir tikai cena par sarežģīta produkta izveidi. Darbs ir līdzeklis, bet rezultāts ir tehnoloģija, pārdošanas apjomi vai jauns produkts. Grindslop gadījumā pati smaga darba demonstrēšana kļūst par rezultātu: fotogrāfijas no biroja naktī, stāsti par septiņu dienu darba nedēļu un pilnīgu atteikšanos no personīgās dzīves kļūst par daļu no dibinātāja publiskā tēla.

Tieši šī ideja padarīja terminu virālu. 2026. gada jūlijā Business Insider rakstīja par vārda straujo izplatību tehnoloģiju vidē: saskaņā ar Sprout Social datiem grindslop pieminējumu skaits platformā X pieauga no 21 janvārī līdz 453 jūlijā. Salīdzinoši jaunam un nišas terminam tā ir ievērojama dinamika, kas liecina, ka šis izteiciens izrādījies noderīgs jau pastāvošas parādības aprakstīšanai.

Viens no visvairāk apspriestajiem piemēriem bija Hāns Vans, uzņēmuma Mintlify līdzdibinātājs. Savā publicētajā ierakstā viņš stāstīja par uzstāšanos darbinieku priekšā, kurā parādīja slaidu ar frāzi «Remember to not smile» — «Neaizmirstiet nesmaidīt». Vans šo ideju skaidroja ar maratonista metaforu: ja cilvēkam pēdējos kilometros ir viegli, iespējams, viņš neiegulda pietiekami daudz pūļu. Dibinātājs arī rakstīja, ka vairākkārt palicis birojā līdz četriem rītā, lai nākamajā dienā izlaistu kādu funkciju, un saistīja šādus pūliņus ar uzvaru pār konkurentiem un klientu piesaisti.

Ieraksts izraisīja neviennozīmīgu reakciju un nonāca diskusijas par grindslop centrā. Kritiķi tajā saskatīja tādas kultūras romantizēšanu, kurā virsstundas pašas par sevi kļūst par profesionālā tikuma pazīmi. Tomēr šeit ir svarīgi situāciju nepārlieku vienkāršot: pats Vans neapgalvo, ka negulētas naktis ir biznesa mērķis. Viņa skatījumā tas ir instruments rezultāta sasniegšanai. Tāpēc viņa stāsts būtu precīzāk jāuzlūko kā piemērs tai pašai robežai, par kuru raksta Manidiss: kur beidzas reāls intensīvs darbs un sākas šīs intensitātes publiska demonstrēšana.

Tajā arī slēpjas grindslop ekonomiskā pievilcība. Sociālajos tīklos cilvēkam ir daudz vieglāk parādīt ieguldītās pūles nekā pierādīt to efektivitāti. Fotoattēls ar klēpjdatoru četros no rīta auditorijai ir saprotams uzreiz. Reālam ieņēmumu pieaugumam, noturēto klientu skaitam vai produkta arhitektūras kvalitātei nepieciešami skaitļi, konteksts un laiks pārbaudei. Rezultātā ciešanas kļūst par ērtu vizuālu signālu: «Esmu uzņēmumam tik ļoti uzticīgs, ka esmu gatavs atteikties no normālas dzīves».

Problēma sākas tad, kad šo signālu sāk uztvert kā patstāvīgu efektivitātes pierādījumu. 100 darba stundas nav līdzvērtīgas 100 produktīvām stundām. Miega trūkums pasliktina uzmanību un spēju pieņemt lēmumus, bet pastāvīgas virsstundas var izraisīt izdegšanu. Jaunuzņēmumam tas ir īpaši bīstami: ja ekstrēms darba režīms kļūst par obligātu korporatīvās kultūras daļu, uzņēmums riskē zaudēt darbiniekus, kuri nav gatavi pārvērst darbu par dzīvesveidu.

Manidiss apšauba tieši sacensības loģiku «hārdkorīgumā». Viņa esejā kritizēts režīms 996 — darbs no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā sešas dienas nedēļā. Viņaprāt, šāda pieeja var būt piemērota jau izveidota procesa mērogošanai, taču tā ir mazāk piemērota principiāli jaunu lietu radīšanai, kur svarīga ir lēmumu kvalitāte, radošā domāšana un spēja saglabāt skaidru prātu.

Tajā pašā laikā virsstundu kults neradās līdz ar grindslop. Tehnoloģiju nozare jau desmitiem gadu romantizē dibinātāja tēlu, kurš «deg» par savu projektu. Jaunums ir kas cits: šīs degšanas demonstrēšana pati par sevi ir kļuvusi par atsevišķu mediju produktu. Dibinātājs stāsta par negulētu nakti, auditorija apspriež viņa upurēšanos, investori saņem papildu signālu par uzņēmēja motivāciju, bet stāsts turpina izplatīties sociālajos tīklos.

Tāpēc grindslop būtu jāuztver nevis kā kritika jebkuram smagam darbam, bet gan kā brīdinājums par veiksmes kritēriju aizstāšanu. Daudz strādāt konkrēta rezultāta vārdā ir viena lieta. Daudz strādāt tāpēc, ka tieši ciešanu apjomam būtu jāpierāda apkārtējiem tava vērtība, ir pavisam kas cits.

Galu galā investoram, darbiniekam un klientam būtu jābūt svarīgam nevis tas, cik stundu dibinātājs pavadījis pie klēpjdatora, bet gan tas, kas šajās stundās ir noticis. Ja pēc nakts birojā ir radies produkts, kas atrisina reālu problēmu, tas ir darbs. Ja galvenais rezultāts ir fotogrāfija ar parakstu «ceturtā diena bez miega», tad tas jau ir tas pats grindslop, par kuru Manidiss aicina diskutēt.