Jaunieši dodas uz pilsētām un ārzemēm: stāsts par mirstošu ciemu Kiprā

Lielāko gada daļu Kinusa šķiet kā aizmigusi. Tukšas ielas, reti auto, klusums. «Tagad te viss ir miris», — tā ciemu raksturo tā nedaudzie iedzīvotāji. Un tikai augustā tas uz brīdi atdzīvojas: iedzīvotāju skaits pieaug līdz aptuveni 250 cilvēkiem, pateicoties atgriezušajiem emigrantiem un tūristiem. Pārējos vienpadsmit mēnešus — tie ir 92 pastāvīgie iedzīvotāji, pārsvarā gados vecāki cilvēki.

Pafosas rajona kalnu ciema vecākais Solomoss Mihails stāsta par notiekošo bez jebkādas izskaistināšanas. Kādreiz Kinusā dzīvoja apmēram 300 cilvēku — šodien palikuši 92. «Mums izdevās iznīcināt ciemus», — viņš rūgti piebilst. Jaunu pāru ciemā ir tikai pieci vai seši, viss pārējais iedzīvotāju sastāvs noveco.

Kāpēc jaunieši aizbrauc

Galveno iemeslu Mihails nosauc tieši: urbanisms. Jaunieši pārceļas uz pilsētām vai vispār dodas prom uz ārzemēm. Tam pievienojas pieaugošās dzīves dārdzības — īres maksa, degviela, pašvaldību nodokļi; jaunajiem pāriem ir grūti dzīvot patstāvīgi un gandrīz neiespējami kaut ko iekrāt.

«Šodien jaunieši nevar atlikt naudu, lai kaut ko izveidotu paši», — saka viņš.

Vispersoniskākais piemērs — viņa paša dēls. Vecākais no vecākāra astoņiem bērniem ir aizbraucis un strādā viesnīcā Īrijā: algas tur ir ievērojami augstākas nekā Kiprā, turklāt ar bezmaksas mājokli un ēdināšanu. «Kāpēc viņš nevar būt mājās, savā vietā, un strādāt par cienīgu algu?» — jautā Mihails, kurš pats vairākus gadus ir strādājis ārzemēs un turienes apstākļus zina ne tikai no nostāstiem.

Kinusa šeit — tikai viens atsevišķs gadījums plašākā pārmaiņu procesā. Kipra ir viena no visvairāk «urbanizētajām» Eiropas Savienības valstīm: pēc Eurostat datiem vairāk nekā puse salas iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Un visā ES aina ir līdzīga — jaunieši aizbrauc no ciemiem uz pilsētām vai uz ārzemēm darba un izglītības dēļ, bet ciemos paliek vecāka gadagājuma cilvēki.

Kas vēl notur ciemu?

Tomēr Mihails rod iemeslus cerībai. Kinusā joprojām kūsā ražošanas dzīve: kāds strādā mežizstrādē un mežsaimniecībā, kāds darbojas pats savā biznesā, ir arī cilvēki, kas nodarbojas ar metālapstrādi. Zeme dod vīnogas, graudaugus, pākšaugus, mandeles, ceratoniju koku un olīvas, bet daļa Pafosas meža atrodas kopienas robežās.

Taču viņa galvenais arguments ir bērni. Pašlaik kopienā ir 25 skolēni, kuri katru dienu brauc uz Polis-Hrisohusas pusi — uz bērnudārzu, skolu un vecākajām klasēm. «Tas ir patīkami», — uzsver vecākais: neskatoties uz demogrāfisko kritumu, ciemā joprojām rodas jaunas ģimenes. Mazās kopienas, viņš žēlojas, nesaņem nepieciešamo atbalstu un tāpēc izsīkst; lai to mainītu, jāizceļ vietējais kolorīts un jāatbalsta nodarbinātība uz vietas. «Šai vietai ir nepieciešama vispārēja pārkārtošana un domāšanas maiņa», — viņš formulē.

Cena, ko maksā vecākais

Paša Mihaila stāsts ir zīmīgs. Būdams astoņu bērnu tēvs (vecākajam — 25, jaunākajam — astoņi), viņš saņem minimālo garantēto ienākumu un vienlaikus cīnās ar veselības problēmām. Sieva strādā nepilnu slodzi, un lielāko daļu rūpju par pieciem nepilngadīgajiem bērniem viņš uzņemas uz sevi. Katru dienu, pēc viņa teiktā, — tā ir cīņa par ģimeni un kopienu.

Kinusas tēls ir raksturīgs daudziem Kipras kalnainajiem un attālajiem nostūriem. Neliela kafejnīca kalpo par tikšanās vietu nedaudzajiem palikušajiem; kādreiz darbojās arī maza viesnīca tūristiem, taču pēc īpašnieku nāves tā tā arī netika atvērta — vēl viens robiņš vietējā ekonomikā. Un ciems gaida augustu, lai atkal uz īsu brīdi atdzīvotos.