Imposter sindroms palīdz cilvēkiem kļūt veiksmīgiem, apgalvo psihologi

Tas, ko daudzi uzskata par personisku vājumu, var izrādīties viens no spēcīgākajiem profesionālās izaugsmes avotiem. Pie šāda secinājuma nonāk mūsdienu psihologi, kas pēta vadītāju, uzņēmēju, zinātnieku un citu augsti efektīvu speciālistu karjeras trajektorijas.

Viens no pazīstamākajiem šīs tēmas pētniekiem ir psihologs un līderības eksperts Tomass Čamorro-Premuziks. Savos darbos viņš norāda uz paradoksālu закономērību: cilvēki, kuri pastāvīgi šaubās par savām spējām, nereti sasniedz vairāk nekā tie, kuri ir pilnīgi pārliecināti par sevi.

Pēc zinātnieka domām, mērena nedrošība liek cilvēkam nemitīgi pilnveidoties, mācīties un pārbaudīt savus lēmumus. Savukārt pārlieku liela pašpārliecinātība bieži noved pie kļūdām, pašapmierinātības un savu iespēju pārvērtēšanas.

Kāpēc šaubas var būt noderīgas

Forbes rakstā Čamorro-Premuziks norāda, ka daudzi izcili sasniegumi rodas no iekšējiem psiholoģiskiem pretrunu stāvokļiem. Daži cilvēki spēj pārvērst savas raizes, bailes un nedrošību enerģijas avotā darbam un pašpilnveidei. Tā vietā, lai apstātos pie sasniegtā, viņi turpina virzīties uz priekšu, cenšoties sev pierādīt savu kompetenci.

Šāds mehānisms cieši saistīts ar tā dēvēto imposter sindromu — stāvokli, kad cilvēks nespēj pilnībā atzīt savus panākumus un uzskata, ka apkārtējie pārvērtē viņa spējas.

Neraugoties uz populāro viedokli, imposter sindroms nebūt nav retums. Pēc psihologu aplēsēm, ar to vismaz vienu reizi dzīvē saskaras ap 70% cilvēku. Īpaši bieži tas notiek augsti kvalificētu speciālistu, vadītāju, zinātnieku un radošo profesiju pārstāvju vidū.

Nedrošība pret pašpārliecinātību

Interesanti, ka Čamorro-Premuzika pētījumi daudzējādā ziņā ir pretrunā tradicionālajam priekšstatam par veiksmīgu līderi kā cilvēku ar nesatricināmu pārliecību par sevi.

Daudzu gadu garumā psihologs pētīja saikni starp līderību un personības iezīmēm. Rezultātā viņš nonāca pie secinājuma, ka organizācijas nereti jauc pārliecību ar kompetenci. Cilvēki, kuri skaļi runā par savām spējām un reti šaubās par sevi, bieži iegūst vadošus amatus, lai gan viņu reālās prasmes var atpalikt no pieticīgākiem kandidātiem.

Pēc pētnieka domām, spēja kritiski izvērtēt savus lēmumus nereti padara vadītājus efektīvākus. Tieši tāpēc mērena paškritika var būt priekšrocība, nevis trūkums.

Zinātnieki atrada negaidītu imposter sindroma plusu

Papildu apstiprinājums šai idejai parādījās pētījumos, kas publicēti Harvard Business Review. Zinātnieki atklāja, ka darbinieki, kuri izjūt imposter sindromu, nereti ir vērīgāki pret kolēģiem, labāk klausās apkārtējos un demonstrē augstāku starppersonu efektivitātes līmeni.

Citiem vārdiem sakot, iekšējās šaubas ne vienmēr traucē darbam. Dažos gadījumos tās palīdz cilvēkiem rūpīgāk sagatavoties, uzmanīgāk izturēties pret detaļām un izvairīties no bīstamas pašpārliecinātības.

Kad trauksme kļūst par problēmu

Tomēr speciālisti brīdina: starp noderīgu paškritiku un postošu trauksmi pastāv milzīga atšķirība.

Psihologi uzsver, ka imposter sindroms ir saistīts ar paaugstinātu emocionālās izdegšanas, hroniska stresa, depresijas un dzīves kvalitātes pasliktināšanās risku. Cilvēki, kuri pastāvīgi uzskata savus panākumus par nejaušību, bieži izjūt spēcīgu psiholoģisku spiedienu un nespēj gūt prieku no saviem sasniegumiem.

Tāpēc eksperti neiesaka romantizēt trauksmainību vai uztvert to kā obligātu panākumu nosacījumu.

Ko iesaka psihologi

Mūsdienu pieeja nav pilnībā atbrīvoties no šaubām, bet gan iemācīties ar tām pareizi strādāt.

Speciālisti iesaka iekšējo paškritiku uztvert kā informācijas avotu attīstībai, nevis kā pierādījumu savai nespējai. Jautājuma «Vai es neesmu pietiekami labs?» vietā lietderīgāk ir sev uzdot jautājumu «Ko tieši es varu uzlabot?».

Šāda pieeja ļauj pārvērst trauksmi no postoša spēka par profesionālās izaugsmes instrumentu.

Iespējams, tieši tāpēc daudzi izcili cilvēki visā savas karjeras laikā turpina šaubīties par sevi. Ne tāpēc, ka viņi ir vāji, bet tāpēc, ka iekšējie jautājumi liek viņiem virzīties tālāk brīdī, kad citi jau nolēmuši, ka virsotne ir sasniegta.